Mani sauc Maija, man ir sešdesmit divi gadi, un es esmu bijusī bibliotekāre. Visu savu dzīvi esmu pavadījusi starp grāmatām, starp klusumu, starp lapām, kas smaržo pēc vecuma un gudrības. Es esmu cilvēks, kurš vienmēr ir ticējis, ka dzīve ir jādzīvo lēnām, ka lietas ir jādara pareizi, un ka nav nekā slikta tajā, ja tu seko noteikumiem. Mans vīrs Jānis nomira pirms septiņiem gadiem, un kopš tā laika es esmu iemācījusies būt viena. Tā nav viegli, bet es esmu pieradusi. Es lasu, es dārzā, es ceļu, un es skatos, kā pasaule mainās ap mani. Bet dažreiz, kad vakars ir kluss un garš, es jūtos tā, it kā es būtu pazaudējusi kaut ko svarīgu. Nevis cilvēku, bet sajūtu. Sajūtu, ka esmu dzīva. Un tad, pagājušajā svētdienā, es to atradu atkal.
Tas bija svētdienas vakars, un es biju mājās viena, kā jau parasti. Mani bērni dzīvo ārzemēs, un viņi zvana katru nedēļu, bet telefona sarunas nekad nevar aizstāt klātbūtni. Es sēdēju savā mīkstajā krēslā ar grāmatu rokās, bet es nespēju koncentrēties. Manas domas klīda. Es domāju par Jāni, par mūsu kopīgo dzīvi, par visiem tiem gadiem, kas bija pagājuši tik ātri. Es domāju par to, cik daudz lietu es nekad nebūtu izdarījusi, jo man likās, ka tās nav pareizas. Un tad es nolēmu, ka es negribu vairs domāt par to, ko es neesmu izdarījusi. Es gribu darīt kaut ko jaunu. Kaut ko tādu, ko es nekad nebūtu iedomājusies darīt. Es paņēmu savu planšetdatoru, jo bērni man to uzdāvināja, lai es varētu sazināties ar viņiem, un es sāku ritināt pa ekrānu. Un tur, starp visiem tiem rakstiem par dārzkopību un veselību, es ieraudzīju kaut ko, kas mani piesaistīja. Tā bija vienkārša reklāma, bez lieliem saukļiem. Tajā bija teikts tikai
vavada promo code, un es apstājos. Es nezinu, kāpēc es apstājos. Varbūt tāpēc, ka man bija garlaicīgi. Varbūt tāpēc, ka es biju nogurusi no vienas un tās pašas rutīnas. Varbūt tāpēc, ka kaut kas manī gribēja uzzināt, kas notiks, ja es vienkārši nospiedīšu uz tā.
Es nospiedu. Un tas bija sākums kaut kam, ko es nekad nebūtu iedomājusies.
Pirmā lieta, ko es pamanīju, bija tas, cik vienkārši viss izskatījās. Nekādu sarežģītu formu, nekādu lieku soļu. Es ievadīju savu vārdu, e-pastu, un pēc dažām sekundēm jau biju iekšā. Ekrānā parādījās spēles, un es jutos kā bērns, kurš pirmo reizi iegājis saldumu veikalā. Es nekad nebiju spēlējusi neko līdzīgu. Mana pieredze ar azartspēlēm bija tikai tās reizes, kad es biju pirkusi loterijas biļeti, un pat to es darīju tikai tāpēc, ka draudzene bija pierunājusi. Es nekad nebiju domājusi, ka es kādreiz spēlēšu kaut ko tiešsaistē. Bet tur es biju, sēdēju savā krēslā, un manā priekšā bija ekrāns ar desmitiem dažādu spēļu. Es jutos nedaudz apmaldījusies. Bet tajā pašā laikā es jutos arī ieinteresēta. Tas bija kā būt jaunā pilsētā, kur tu nezini, kurp iet, bet tu zini, ka gribi izpētīt katru ielu.
Es nolēmu sākt ar kaut ko vienkāršu. Es izvēlējos spēli, kas izskatījās pēc augļu automāta, ko es biju redzējusi bērnībā. Es ievadīju savas bankas kartes informāciju un iemaksāju nelielu summu. Tā nebija nauda, ko es būtu žēlojusi. Tā bija nauda, ko es būtu iztērējusi kafijai un kūkām nedēļas laikā. Es nospiedu pogu, un trumuļi sāka griezties. Es skatījos uz tiem, un mans pulss nedaudz paātrinājās. Tas bija dīvaini, jo es nebiju satraukta. Es biju… ieinteresēta. Trumuļi apstājās, un es nesapratu, vai esmu vinnējusi. Tad es pamanīju, ka mans atlikums ir nedaudz lielāks. Tas nebija daudz. Bet tas bija kaut kas. Es pasmaidīju. Tas bija mazs smaids, bet tas bija tur.
Es turpināju spēlēt. Un ar katru griezienu es sāku justies arvien vairāk iesaistīta. Es sāku pamanīt, ka man patīk pats process. Tas bija kā meditācija, kurā es koncentrējos tikai uz vienu lietu. Viss pārējais pazuda. Nebija ne atmiņu, ne vientulības, ne klusuma. Bija tikai es un spēle. Un tas bija atbrīvojoši. Es spēlēju stundu, varbūt divas. Es nepamanīju, kā laiks pagāja. Kad es beidzot paskatījos pulkstenī, bija jau pāri pusnaktij. Es biju nogurusi, bet laimīga. Es biju izklaidējusies. Un tas bija vairāk, nekā es biju gaidījusi no šī vakara.
Nākamajā dienā es domāju par to, ko es biju darījusi. Es jutos nedaudz vainīga. Kāpēc? Es nezinu. Varbūt tāpēc, ka es vienmēr esmu domājusi, ka azartspēles ir kaut kas slikts. Varbūt tāpēc, ka es baidījos, ka kāds uzzinās. Bet tad es domāju: kāpēc? Kāpēc es nevaru darīt kaut ko, kas man sagādā prieku? Es esmu pieaugusi sieviete. Es maksāju savus rēķinus. Es rūpējos par savu ģimeni. Kāpēc es nevaru vienkārši izklaidēties? Un tad es sapratu, ka tas, ko es jutu, nav vaina. Tas ir bailes. Bailes no tā, ko citi domās. Un es nolēmu, ka es neļaušu bailēm kontrolēt mani.
Tajā vakarā es atgriezos pie tās pašas vietas, kur biju sākusi, un es jutos drošāk šoreiz. Es zināju, ko sagaidīt. Es izvēlējos citu spēli. Šī bija ar kārtīm, un tā prasīja vairāk domāšanas. Es sāku spēlēt, un es pamanīju, ka man patīk izaicinājums. Tas nebija tikai par veiksmi. Tas bija par stratēģiju. Es sāku domāt par to, kādas kārtis ir izgājušas, kādas vēl ir palikušas. Es sāku justies kā detektīvs, kas risina noslēpumu. Un tad tas notika. Es vinnēju. Un tas nebija mazs vinnests. Tas bija tāds, kas lika man aizturēt elpu. Es sēdēju tur, savā krēslā, ar aukstu tēju blakus, un es nesapratu, kas notiek. Es paskatījos uz ekrānu vēlreiz, lai pārliecinātos, ka es neredzu lietas. Bet tur tas bija. Mans atlikums bija pieaudzis. Un es sāku smieties. Es smējos tik skaļi, ka es nobijos, ka kaimiņi dzirdēs. Es smējos, jo tas bija tik absurdi. Es, Maija, bibliotekāre, kura vienmēr ir bijusi tik klusa un pieklājīga, biju vinnējusi naudu, spēlējot spēli, ko es pat nebūtu iedomājusies pamēģināt pirms dažām dienām.
Es gribu būt godīga. Tas nebija tikai par naudu. Tas bija par sajūtu, ka es esmu kaut ko paveikusi. Tas bija par to, ka es biju izkāpusi no savas komforta zonas. Es biju izdarījusi kaut ko, ko es nekad nebūtu darījusi, ja es nebūtu bijusi garlaicīga svētdienas vakarā. Un tas lika man domāt par to, cik daudz lietu es esmu palaidusi garām tikai tāpēc, ka esmu bijusi pārāk piesardzīga. Es turpināju spēlēt, un laiks atkal pagāja nemanot. Es nepamanīju, kā ārā sāka aust. Putni sāka dziedāt, un es sapratu, ka esmu spēlējusi visu nakti. Es biju nogurusi, bet es biju laimīga. Es biju darījusi kaut ko tādu, ko es nekad nebūtu iedomājusies. Un tas bija aizraujoši.
Vēlāk es pastāstīju par to savai draudzenei Benitai. Viņa sākumā bija šokēta. Viņa teica, ka nekad nebūtu domājusi, ka es kaut ko tādu darīšu. Es pasmējos un teicu, ka es arī ne. Bet tad es viņai pastāstīju, kā tas notika. Es pastāstīju viņai par to, kā es jutos, kad es vinnēju pirmo reizi. Es pastāstīju viņai par to, cik brīvi es jutos. Un viņa saprata. Viņa teica, ka varbūt es esmu atradusi kaut ko, kas man palīdz atslābināties. Un es piekritu. Jo tas ir tieši tas, ko tas man dod. Tas nav par naudu. Tas ir par brīdi, kad es varu aizmirst par visu pārējo un vienkārši būt. Un tas ir kas tāds, ko es neesmu jutusi jau ilgu laiku.
Es nevēlos, lai tas izklausītos pēc reklāmas. Tas nav par to. Tas ir par manu pieredzi. Es vienkārši gribu teikt, ka dažreiz ir vērts pamēģināt kaut ko jaunu, pat ja tas šķiet muļķīgi. Jo dzīve ir pārāk īsa, lai visu laiku sēdētu un skatītos, kā vakars iestājas. Dažreiz ir jāiziet ārā, jāatver kāds logs, un jāatklāj, ka pasaule ir daudz interesantāka, nekā tu domāji. Es to uzzināju svētdienas vakarā, kad es biju mājās viena. Un es esmu pateicīga par to. Tagad, kad es to rakstu, es atceros to sajūtu, kad es vinnēju otro reizi. Tas bija vēl lielāks pārsteigums. Jo es sāku domāt, ka varbūt tas nav tikai nejaušība. Varbūt es kaut ko daru pareizi. Un tas ir labākā sajūta pasaulē. Es domāju, ka daudzi cilvēki baidās no nepazīstamā, jo viņi domā, ka tas ir bīstami. Bet dažreiz nepazīstamais var būt tieši tas, kas tev ir vajadzīgs. Tas var būt kā durvis, kas atveras tavā istabā, un pēkšņi tu ieraugi pasauli, ko tu nekad nebiji redzējusi. Un es esmu priecīga, ka es tās atvēru.
